Autore: Olga Senkāne, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija
Rēzeknes ebreju kapu uzrakstos var pamanīt interesantu valodu lietojuma likumsakarību, tā ir viena no būtiskākajām etniski daudzveidīgās Latgales kapu īpatnībām vispār. Ivrits, jo īpaši vietējais jidišs, pēc holokausta ir kļuvis par neverbālu vizuālu zīmi, jo to nezina ne tikai citas etniskās grupas, bet arī paši vietējie ebreji. Ebreju kultūra Latgalē jau ievērojamu laiku ir bez valodas, būtībā valoda ir kļuvusi par dekoratīvu rituāla elementu ar simboliski reprezentatīvu nozīmi.
Rēzeknes ebreju kapu uzrakstu valodas pēc to lietojuma daudzveidības noteiktos laikmetos ir iespējams klasificēt:
vienas valodas zīmes – tikai ivritā līdz 20. gadsimta 20. gadiem, tikai krievu valodā – kopš 20. gadsimta beigām;
divvalodīgas zīmes paralēli ivritā un jidišā līdz 20. gadsimta 20. gadiem, ivritā un saīsinātajos ziņojumos krievu, vācu vai latviešu valodā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 60. gadiem; kopš 20. gadsimta 60. gadiem ziņojums krievu valodā pakāpeniski kļūst izvērstāks par ziņojumu ivritā;
trīsvalodīgas zīmes ivritā, jidišā un krievu valodā kopš 20. gadsimta 20. gadiem līdz 60. gadiem, ziņojums krievu valodā parasti saīsināts (1. attēls).
Šī klasifikācija, protams, demonstrē valodu lietojuma tendences, ievērojot attiecīgajam laikmetam (Krievijas impērija, Latvijas Republika, padomju laiks, trešās atmodas un neatkarības gadi) raksturīgo valsts valodas politiku. Ziņojumu valoda/valodas, ziņojumu apjoms dažādās valodās visvairāk atkarīgs no piemiņas plāksnes uzstādīšanas laika un adresāta. Piemēram, Latvijas Republikas periodā līdzās tekstam ivritā un jidišā figurē reducēti ieraksti (tikai personvārdi un dzimšanas un/vai nāves dati) krievu (20. gadsimta 20. gados), latviešu (30. gados) un vācu valodā (2. attēls). Divu vai trīs valodu izmantojums, iekļaujot ziņojumu latviešu valodā, nostiprinās Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma periodā, valsts valodas radikālas ieviešanas laikā. Trīsvalodīgas un divvalodīgas zīmes, kuras iekļauj ierakstus krievu, vācu vai latviešu valodā, liecina par kultūru dialoga pazīmēm, ziņojumu apritē iesaistīto loka paplašināšanos. Tulkojums valsts valodā, lai arī reducēts, pauž respektējošo attieksmi pret vietējo nacionālo identitāti.
Vienas valodas izmantojums visbiežāk liecina par attiecīgas valodas lietojuma paradumiem norobežotajā etniskajā grupā, zināmu pasargājošu noslēgtību, nonākot dominējošās kultūras perifērijā: ivritu kā sakrālo valodu un jidišu kā ikdienas valodu zina un izmanto lielākais vietējo ebreju vairākums vismaz līdz 20. gadsimta 20. gadiem, bet arī šeit ir savs „bet”: ja līdzās ivritam tiek izvietoti identisku ziņojumu paralēli tulkojumi jidišā, tas nozīmē, ka noteikta adresātu daļa attiecīgajā periodā neprot vai nelieto senebreju valodu. Tāpat pēc holokausta no kapakmeņiem pakāpeniski izzūd jidišs, kas liecina par šīs valodas pratēju skaita sarukumu un sakrālās valodas izvirzīšanu priekšplānā atceres kultūras uzturēšanai, tādējādi senebreju valodu padarot par vienu no jūdaisma simboliem bez reālas prasmes tajā sazināties. 20. gadsimta 70. gados vienlīdzīga vai pat prioritāra loma jau tiek atvēlēta ziņojumam krievu valodā, kas bieži vien jau ir izvietots kapakmens augšējā daļā, plašāks par tekstu ivritā un iegravēts lielākiem burtiem (3. attēls). Savukārt 21. gadsimta sākumā uzstādītie kapakmeņi jau uzrāda krievu valodas absolūto pārsvaru Rēzeknes ebreju savstarpējā saziņā un saziņā ar dominējošās kultūras tradīcijas nesējiem, kuri ikdienā lieto latviešu un latgaliešu valodu. Iespējams, tā ir sava veida kolektīvās aizsargreakcijas ierosināta rīcība, kas izraisa zināmu norobežošanos un liek neizmanot pamatnācijas valodu vismaz savrupajā kapu kultūrā. Šī hipotēze vēl jāpārbauda turpmākajos pētījumos.
Dažas likumsakarības jāmin arī saistībā ar kapu uzrakstu ziņojumu apjomu, saturu un struktūru. Ziņojumi nereti ir tradicionāli Latgales kapu kultūrai: kapakmens uzstādījuma adresāts (aizgājējs), personvārdu ievada abreviatūra ivritā ar nozīmi – šeit guļ/atdusas, arī ekspresīvs, sirsnīgu un mīļu attieksmi apliecinošs apzīmētājs, piemēram, „dārgais”, „neaizmirstamais”. Abreviatūra visbiežāk saglabājas arī uzrakstos, kas veidoti svešās valodās. Seko radniecības raksturojums (tēvs, māte – u. tml.); pats epitāfijas teksts (aizgājēja vecums vai dzīves dati pēc ebreju kalendāra, neatņemama sastāvdaļa līdz pat mūsdienām – tēva vārds, slavinājums vai saīsināts labo darbu uzskaitījums, pat citējumi no Toras vai Talmuda, tas viss pakāpeniski sarūk un pamazām pazūd no kapakmeņiem pavisam 20. gadsimta beigās). Ziņojumu noslēdz nobeiguma formula (abreviatūra no Pravieša Zāmuela Pirmās grāmatas (25:29) vai novēlējums aizgājējam), adresanta atšifrējums, uzrādot radniecību (bērni, mazbērni u. tml.) un – krietni retāk – aizgājēja dzīvesvietas pieminējums. Tas acīmredzot reizumis ir svarīgi, jo, Rēzeknes kapos tiek apglabāti arī ebreji no tuvākās apkārtnes. Nelielas atkāpes no minētajiem ziņojuma posmiem attiecas tikai uz 20. gadsimta 90. gadiem (piemēram, ziņojums sākas uzreiz ar adresāta un adresanta nosaukšanu). Mūsdienu pieminekļos epitāfijas un noslēguma formulas ir tradicionālas vietējai kultūrai (Tu dzīvosi mūsu sirdīs; Lai Tev vieglas smiltis u. tml.), to laicīgais saturs acīmredzot nosaka krievu valodas izvēli (4. attēls). 20. gadsimta 80. gadu ziņojumos uz kapakmeņiem, kas veidoti latviešu valodā, trūkst tēva vārda, grafikā parasti neiztrūkstošo sakrālo Dāvida zvaigzni var aizstāt ne tikai ozola, bet arī kļavas zars ar četrām vai sešām lapām. Uz mazajiem kapakmeņiem vērojami saīsinājumi, bet, ja kādu apsvērumu pēc ziņojums ir veidots iespējami kompakti, tad fiksēts tiek tikai aizgājēja nāves gads.
Ja ziņojuma saturs ivritā un jidišā ir identisks, tad blakus pievienotais ziņojums krievu, latviešu vai vācu valodā visbiezāk ir samazināts līdz minimumam; optimālajā versijā ir minēts aizgājēja personvārds, tēva vārds un dzīves dati, bet biežāk gan tikai dzīves dati vai tikai nāves gads. Aiziešanas datums ebreju kultūrā ir nozīmīgāks par dzimšanas datumu. Padomju laika divvalodīgajās zīmēs informācija ivritā un krievu valodā visbiežāk tiek līdzsvarota. Šāda tendence apliecina krievu valodas lomas pakāpenisko pieaugumu, kas paskaidro arī gadījumus, kad krievu valodā sniegtais ziņojums sāk pieaugt apjomā un pārmākt ivritā ierakstīto.
Īpaša ziņojumu grupa saistīta ar laupīšanas un slepkavošanas upuru tēmu. Tie ir apjomā nedaudz plašāki, jo iespējami lakoniski, bet ekspresīvi apraksta upuru nāves apstākļus, izceļot vardarbīgi nogalināto ciešanas. Piemēram, šāda tipa ziņojums atrodams uz Edelšteinu ģimenes kapakmens, kur vienā no divām plāksnēm vēstīts, ka Mihla Edelšteina bērni, Kira (22 gadi), Dāvids (16 gadi), un attiecīgi otrā plāksnē – pats Mihels un Lea (Isera Klackina meita) ir zvērīgi nogalināti (5. attēls). Interesanti, ka uz kapakmeņiem, kas veltīti holokausta upuriem, ekspresija ieslēpta zemtekstā, sāpes ir klusinātas, tās ir jānojauš sarakstā, upuru uzskaitījumā, viņu nāves vietas un laika fiksējumā. Bet praktiski visus ziņojumus, kuri satur upuru tēmu, raksturo dzimtas vai paaudzes tēmas uzsvērums, jo šajos gadījumos notiek dabiskās paaudžu nomaiņas pārtraukums, tiek iecirsts robs dzimtas un tautas kontinuitātē (6. attēls).
Jādomā, ka ebreju sakrālās grafikas un valodas lietojums arī mūsdienās uzstādītos kapakmeņos atgādina par šīs Latgales kultūras perifērijā nonākušās etniskās grupas noslēgšanos, savas citādības spītīgu saglabāšanu, savukārt laicīgā, ikvienam latgalietim labi atpazīstamā, ierastā grafika un saprotamā krievu valoda apliecina ebreju iekļaušanos vietas noteiktā identitātē, viņi tomēr vēlas būt (at)pazīstami un zināmi. Katrā gadījumā komunikācija vai kultūru dialogs joprojām pastāv, vismaz kapu kultūra vēl spēj pārraidīt savu veidotāju/nesēju piederības zīmes un nozīmes, tās joprojām ir pieejamas uztverei un saprašanai.
Comments