Autore: Olga Senkāne
Katrai tautai ir sava vēsture.
Bija tā arī Latgales ebrejiem.
Tikai neviens to nepaguva savulaik uzrakstīt.
Aleksandrs Grodzickis
Rēzeknes ebreju kapi ir viena no lielākajām, senākajām ebreju kapsētām Latgalē (ierīkota 1786. gadā, tagadējā Andreja Upīša ielā 91). Tajā tika apbedīti ebreji arī no pilsētas apkaimes – Maltas u. c. miestiem. Kapsēta ir samērā labi saglabājusies un joprojām tiek izmantota. Tā piesaista uzmanību ar savām īpašajām valodu un rituālās grafikas lietojuma tradīcijām, vērtīgu ģenealoģisko materiālu (ivrita un jidiša pratējiem), vēsturiskām liecībām par vietējo ebreju likteņiem, kā arī etniski daudzveidīgās kultūrvides noteikto, visai neierasto kapu kultu.
Ebreju kultūra Latgalē vienmēr ir bijusi autonoma, norobežota, tās nesēji apzinājās un kopa savu citādību. Latvijā trūkst pētījumu par to, ko ebreju kultūra aizguvusi no Latgales latviešiem, un otrādi. Galvenokārt holokausta seku dēļ nav saglabājušās gandrīz nekādas liecības par savējā un svešā attiecību Latgales ebreju kultūras tekstos, bet to noteikti varētu manīt koka arhitektūrā, amatniecībā, atsevišķu svētku tradīcijās.
Katrai kultūrai ir sava iekšēja organizācija, tā noteic arī pati savu ārpusi, (attiecībā pret sevi) dezorganizēto vidi un šīs dezorganizācijas raksturu. Latgales latviešu kultūras tekstos salīdzinājuma vai pretnostatījuma struktūrās uzsvērta ebreju citādība, viņu dzīvesveida sakārtotība un pastāvība. 20. gadsimta sākuma latgaliešu periodikā atrodami publicistiski didaktiski raksti, kur latgaliešu netikumi izcelti uz ebreju tautības tikumu fona: “Pogons un naticigs žids tys aizkaunej latviti. Vaicoju, kod un kas ir redzējis židu, ka viņš šabatā, sovā svatdinā kū pērktu vaj pōrdutu?”1
Dažādu etnisku piederību dialogs vienmēr rada jaunu informāciju kontaktā nonākušo kultūru tekstos, diemžēl šobrīd to iespējams identificēt tikai latgaliešu folklorā, literatūrā, 20. gadsimta sākuma publicistikā – un gandrīz tikai līdz holokaustam. Ebreju identitātes zīmes nonākušas etniski daudzveidīgās Latgales kultūras tekstu perifērijā. Turklāt, kā divu dažādu piederību attiecību produkts, šie teksti ir novecojuši un glabā, pārmanto galvenokārt stereotipus saturošas zināšanas, ko nav iespējams rekonstruēt ar autentisku materiālu, jo trūkst gan vēsturiskās (Latgales ebreju dzīve/sadzīve līdz holokaustam), gan radošās atmiņas tekstu (netop jauna daiļliteratūra, publicistika par šo tēmu). Taču mantotais, latgaliešu vidū noturīgais stereotips, piemēram, saistībā ar ebreju īpašo attieksmi pret reliģiju, ģimeni, darbu, ir priekšteču tiešās saziņas pieredzē balstīts.
Dažādo etnisko identitāšu attiecības visspilgtāk glabā un attīsta radošie teksti, piemēram, latgaliešu folklora un daiļliteratūra. Tie atveido ebreja tēlu ar iezīmēm, kas raksturo citādo (vērtības, tradīcijas, antropoloģiski un ģērbšanās ziņā savādāks izskats, dīvaina izturēšanās un īpašības), retāk svešo, jo šīs tautības pārstāvji ir pietiekami ilgstošā laikā un ciešā kontaktā iepazīti savā citādībā un pieņemti. Sveša var šķist ebreju ticība. Saistībā ar to Latgalē arī mūsdienās cirkulē nostāsti par rituālajām slepkavībām, kristiešu asiņu laišanu u. tml. Folklorā tiek pārspīlētas ebreju vispārcilvēciskās īpašības, skopums, taupība, viltība, neatlaidība, bailīgums, naivums, pļāpīgums, deguna, bārdas forma u. c.
Latgalē izplatītais etnonīms žyds (žeids, žids) bieži iekļauts latgaliešu parunu un sakāmvārdu salīdzinājuma struktūrās, tēla funkcijā (ar ko salīdzina): Čeikst kai nasmārāti žeida roti2, ebreja īpašību attiecinot uz savas tautības pārstāvi: bāg kai žeics nu krysta3; ar capuri ād kai žeids4; turīs kūpā kai žydi5 u. c. Šādas konstrukcijas liecina par līdzīgā, ne atšķirīgā izcēlumu.
Latgaliešu tautasdziesmās un literatūrā parasti uzsvērtas ebreju izskata un uzvedības īpatnības (akcents uz citādo), spilgti atklājas ar šo tautību saistīti stereotipi, piemēram, ebreju nevēlēšanās strādāt zemes darbus6, īpaša izturēšanās vai runas maniere. Biežais ebrejiem raksturīgo personvārdu lietojums deminutīva formā (Ābrameņš, Jankeleits, Odumiņš) apliecina labvēlīgu attieksmi pret tiem. Latgaliešu ticējumos ceļā sastaptais ebrejs vienmēr ir veiksmes vai laimes vēstnesis.
Otrā pasaules kara laikā un pēc tā šādus tipus un stereotipus pārraidošo tekstu skaits manāmi sarūk, tāpat kā paši tipi un stereotipi. Ebrejiem tiek piedēvēta galvenokārt īpatna runas maniere un skopums, acīmredzot inspirējoties folklorā vai 20. gadsimta sākuma komēdiju tekstos7.
Abu etnisko grupu saziņu līdz holokaustam noteica ciešā teritoriālā līdzāspastāvēšana jeb kopīgā, vienojošā vietas identitāte – neatkarīgi no tā, vai šo attiecību pamatā bija interese par atpazīstamo/savējo vai citādo/svešo. Komunikācijā divas atšķirīgas kultūras vienmēr hibridizējas, kļūst unikālas attieksmē pret sev radniecīgām kultūrām. Tamdēļ varētu apgalvot, ka etniski daudzveidīgajam Latgales reģionam par savas kultūras savdabību jāpateicas arī vietējiem ebrejiem. Ebreju kultūras palieku saglabāšana un izpēte reizē ir mūsu kultūras savdabības apliecinājums.
Latgales ebreju kultūra pēc holokausta kļuvusi par kultūru bez valodas, tās nesēji veido reģiona krievvalodīgo masu. Kultūras bez valodas saglabā informāciju par kārtību/ciklu, nevis par tās/tā izjaukšanu, par noteikumiem, nevis to pārkāpumiem. Primārais un nozīmīgākais teksts šādās kultūrās ir kalendārs, tajā fiksētās paražas un rituāli. Šāda kultūra orientēta nevis uz jaunu tekstu radīšanu, bet veco, kādreiz, uz visiem laikiem tapušo tekstu atkārtošanu. Rakstība te nav vajadzīga, bet svarīga ir skrupuloza tradīciju ievērošana. Tāda tipa kultūras kopj atmiņu, sargā savas kulta vietas. Ievērojamas kultūras teorētiķis Jurijs Lotmans (1922–1993) atzīst, ka šādas kultūras vērstas uz nākotni (noteikta ikgadēja cikla ievērošana), un nekas neliecina, ka tās nevarētu pastāvēt. Vienkārši tā vairs nav atvērta līdzvērtīgai saziņai, norobežojusies, jo samierinājusies ar savu perifērisko statusu.
Tomēr kultūru saziņas signālus savdabīgā veidā vēl joprojām raida Latgales ebreju kapi. To apzināšanu veicis novadpētnieks Meijers Melers8. Viena no vecākajām kapsētām Latgalē atrodas Ludzā (ierīkota 1722. gadā). Atskaitot Daugavpils ebreju kapsētu, pārējās ir izveidotas pilsētā vai lauku teritorijā izolēti no citām apbedīšanas vietām, vai atrodas tām blakus (Balvu, Dagdas, Demenes, Grīvas, Kārsavas, Krāslavas, Ludzas, Piedrujas, Preiļu, Rēzeknes, Viļānu, Višķu, Zilupes). Lielākās ebreju kapsētas atrodas Daugavpilī un Rēzeknē (no 500 līdz 5000 kapakmeņu). Vislabāk saglabājušās Ludzas un Zilupes kapsētas, citās kapakmeņi ir ievērojami cietuši. Rēzeknes kapsētā esot bijusi pirmsapbedīšanas telpa, bet tā vairs nav saglabājusies. Daugavpils un Krāslavas ebreju kapsētās vēl atrodami oheli (mājiņas uz kapa), zem kuriem parasti apglabāti ievērojami cilvēki un rabīni. Rēzeknes un Preiļu ebreju mūžības mājas tiek aizsargātas kā kultūrvēsturiski pieminekļi, iespējams, tāpēc, ka pirms Otrā pasaules kara šajās pilsētās bija ievērojams ebreju skaits, pilsētas attīstījās, pateicoties ievērojamām ebreju dzimtām9. Daugavpils, Ludzas, Krāslavas un Rēzeknes kapsētas joprojām tiek izmantotas, lielākajā daļā kapsētu pēc holokausta vairs neviens nav ticis apglabāts.
Pirmais, kas piesaista apmeklētāja skatu ebreju apbedījumu vietās, ir senie gaužām neierasta apveida kapakmeņi (1. attēls). Pieminekļa neregulārā, stūrainā forma ebreju kapos kļūst tradicionāla, kā visā Latgales kapu kultūrā, tikai padomju laikos. Pirms tam ir izplatīts taisnstūra stabs vai plakana vertikāla plāksne, visbiežāk arkas formā un ar rotājumiem, kas reizumis atgādina jūgendstilu (ornaments biežāk saistīts ar augiem)(2. attēls), daudz retāk ticis uzstādīts sarkofāgs. Aizgājēju fotogrāfijas vai attēli ir sveši ebreju tradīcijai, un arī ir tipisks padomju laika ieviesums, kas aktuāls arī mūsdienu apbedījumos.
Obelisku autors Rēzeknes ebreju kapos daudzos gadījumos ir vecticībnieku meistars T. Kirsanovs (1873–1967). Viņš ir apglabāts gandrīz blakus ebreju apbedījumiem atrodošajos Rēzeknes vecticībnieku kapos, Siņicina ielā 4. Šī meistara darbi zināmi, sākot ar 1910. gadu, savu uzvārdu viņš iegravējis uz visiem paša veidotiem ebreju obeliskiem (parasti uz pamatnes sāna) (3. attēls). Šis fakts apliecina vietējo etnisko grupu sadarbību rituālo pakalpojumu jomā, ticības atšķirības nav bijušas par šķērsli.
Rēzeknes ebreju kapos atrodami divu radinieku blakus izvietoti kapakmeņi, vienā no tiem apglabāts ebrejs, bet otrā – pareizticīga sieviete, spriežot pēc krusta simbolikas. Tikai vīrietim ir minēts tēva vārds (4. attēls). Tā ir tipiska parādība Latgales kapos.
Kapakmeņi Latgales kapsētās visbiežāk veidoti no granīta. To izgatavošanas tehnika Latgales ebreju kapos atšķiras ar dekora vienkāršību, galvenā uzmanība šeit pievērsta uzrakstam, kas senebreju valodā (turpmāk – ivritā) slavē mirušo, stāsta par tā piederību kādai no dzimtām, nodarbošanos, labajiem darbiem vai dievbijību. Gandrīz visās Latvijas ebreju kapsētās sastopams (arī Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē) kapu piemineklis koka veidā ar apcirstiem zariem un atvērtu grāmatu – vai atritinātu Toras rulli pie stumbra (5. attēls). Gedalja Moreins, gravieris un Latvijas ebreju kapu dekoratīvās grafikas tradīciju pētnieks, 20. gadsimta 80. gados atzinis, ka jau 30. gadu ebreju kapakmeņi uzrāda unikālu dažādu vietējo tradīciju mijiedarbes kultūrproduktu.
Rēzeknes ebreju kapakmeņu dekoratīvajā grafikā bieži var sastapt gan menoru, septiņu žuburu svečturi, gan hanuku svētku deviņžuburu svečturi. Ortodoksālajā jūdaismā tiem ir atšķirīga un sava īpaša nozīme, bet Latgales ebreju atceres kultūrā šī atšķirība nivelējas. Svečturis, tāpat kā – Dāvida zvaigzne Latgales ebreju kapos ir vietējo jūdaisma pārstāvju vispārīgs kultūras simbols, nevis konkrētu svētku vai rituāla priekšmeta zīme, šī priekšmeta aizstājēja. Dzelteni iekrāsota piecstaru zvaigzne virknē kapakmeņos var nest vai nu holokausta atceres papildnozīmi, vai arī, īpaši padomju laikā, vienkārši aizstāj Dāvida zvaigznes senāko sakrālo simboliku ar daudziem saprotamāko, atpazīstamāko ebreju vajāšanas zīmi (6. attēls).
Sveču, ziedu vai koka lapu skaits grafikā var saturēt simbolisku nozīmi, bet var apliecināt sekošanu vietējo latgaliešu kapakmeņu dekorēšanas stilam. Piemēram, divi ziedi, tāpat kā divas sveces, trīs ozolzīles ne vienmēr ietver ziņu par aizgājēja atvašu skaitu, biežāk tā ir nodeva padomju laika kapu grafikas tradīcijai. Pāragri aizgājušajiem uz kapakmens nereti iegravēts salauzts zieda kāts (7. attēls).
Visbiežāk izmantotās sakrālās dekoratīvās grafikas zīmes Rēzeknes ebreju kapu noformējumā ir:
sešstaru zvaigzne (Magen David – vai Dāvida vairogs, heksagramma) nereti ir apļa ietvarā, ar divu vai četru burtu abreviatūru iekšpusē vai ārpusē gar malām – kapakmens labajā vai kreisajā pusē; ja izcelta nodarbošanās simbolika (atvērta grāmata ar vai bez papildu atribūtikas (pedagoģija vai zinātne), nošu atslēga (mūzika), kauss, kuru apvijusi čūska (medicīna), īpaši 20. gadsimta 70. gados) (8. attēls), tad zvaigzne kreisajā pusē. Zvaigzne var būt iegravēta uz menoras stumbra, apvienojot divas simboliskas zīmes vienā. Aizstājējs zvaigznei – ozolkoka zars ar septiņām lapām.
kulta priekšmets – menora ar septiņiem zariem, retāk hanuku svētku svečturis ar deviņiem zariem, samērā bieži iegravēts uz kapakmens pamatnes vai otrā pusē, ekvivalents – divas vai vairākas degošas sveces kapakmens otrā pusē, kas ir mierinājuma simbols.10
Pārējā šajos kapos sastopamā laicīgā grafika ir visumā tradicionāla Latgales kapu kultūrai, īpaši ar padomju laiku: rozes vai neļķes, ozola, kļavas, bērza zars. Nereti gan tās tiek nošķirtas no garīgas identitātes zīmēm (pieminekļa aizmugurē vai pretējā pusē zvaigznei). Ziedu vai koku zaru simbolika var nest papildus emocionālo funkciju (aizlauzts zieds atgādina pāragru aiziešanu, rozes ziedi zem portreta vai blakus Dāvida zvaigznei vērš uzmanību uz aizgājējas vārdu Roze u. tml.). Nodarbošanās zīmes īpaši aktuālas 20. gadsimta 70. gadu kapakmeņos, visbiezāk tas ir grāmatas iegravējums. Grāmata visbiežāk reprezentē zināšanas. Bet grāmata var būt arī sakrāls jūdaisma simbols – Dieva Vārda, dievišķās vēsts, patiesības glabātāja. Pasaules, Visuma un dzīvības zīme. Visbiežāk tā ir saistīta ar koka simboliku, grāmata kopā ar koku var simbolizēt Visumu (jau runāts par gandrīz visā Latvijā sastopamo ebreju kapu, tostarp arī Rēzeknes, pieminekli ozolkoka stumbra veidolā ar tajā iestiprinātu atvērtu grāmatu vai tīstokli). Rēzeknes ebreju kapos atrodams 20. gadsimta 70. gadu kapakmens, uz kura tēlaini atveidota aizgājēja nodarbošanās (9. attēls): atvērta grāmata, atvēruma labās puses fonā – egle, priekšplānā kreisajā atvēruma pusē – labības vārpa. Domājams, aizgājēja ir bijusi lauksaimniecības zinātniece vai pedagoģe. Formāli šī grafika atgādina sakrālo koka un grāmatas kombināciju, bet vai tam ir arī slēpts simbolisks zemteksts? Šādos gadījumos saduras iztēle ar reālu dzīvesstāstu.
Laicīgā grafika ir saistīta ar vietējo iedzīvotāju, īpaši padomju laika kapu dekorējuma modi, sakrālu jēgu var saskatīt tikai skaitlī „septiņi” (zaru, lapu, ziedu), jo vietējā latgaliešu un krievu tradīcijā, piemēram, ozolkoka lapas parasti ir divas vai četras. Iespējams, tā ir kārtējā aizsargreakcija uz ideoloģiskiem reliģiskā kulta un tā zīmju ierobežojumiem. Katrā ziņā laicīgā grafika apliecina iekļaušanos, nevis norobežošanos, tās signāli vietējiem iedzīvotājiem ir viegli atpazīstami un saprotami, atskaitot varbūt vienīgi pašu ebreju vairāk vai mazāk apzināti lietotos skaitļu šifrus.
Autore: Olga Senkāne, Rēzeknes tehnoloģiju institūts
Atsauces:
Vorguls (1907). Par tērgosonu svatdinas dinā. Auseklis, 27, 2. lpp.
Bernadeta Opincāne (2000). Latgaļu parunas un sokōmvōrdi. Rēzekne: Latgolas Kultūras centra izdevnīceiba, 14. lpp.
Latviešu folkloras krātuve, Inv. nr. 1268 295
Turpat, Inv. nr. 640 398
Leonards Latkovskis (1967). Žeidi latgaļu folklorā. Dzeive, 84. V siejums, 28. lpp.
Turpat.
Leontīne Apšeniece (1993). Kai Icka nu Marcis ūlys pierka. Tāvu zemes kalendars 1993. Rēzekne: Latgolas Kultūras centra izdevnīceiba, 138–139. lpp.
Meijers Melers (2006). Ebreju kapsētas Latvijā. Rīga: Šamir.
Turpat, 131. lpp.
Melers. Ebreju kapsētas Latvijā, 137. lpp.
Comments